Radās jautājumi?+371 (67) 660466

TOMS - Janina

2017-03-17

Mūs nemitīgi iedvesmo tas, kādas vietas cilvēki apmeklē ar TOMS apaviem, kādā veidā viņi izrāda pateicību un katru dienu sniedz ieguldījumu kopienas attīstībā. Šādi meklējumi ļauj mums iepazīstināt jūs ar Janīnu Zibirevu – jaunu dizaineri ar iedvesmojošu darbu un pasaules skatījumu. Šī dizainere atšķiras no citiem, jo iesaista savā profesionālajā darbībā arī tos cilvēkus, kuri saskaras ar sociālo izstumšanu. Viņa organizē Viļņas arhidiecēzes fondā “Caritas” radošās darbnīcas bezpajumtniekiem un cilvēkiem, kuri ārstējas no atkarībām un saskaras ar sociālo izstumšanu, iedrošinot šos ļaudis aizmirst par savām problēmām un ļauties radošajām izpausmēm. Pēc tam jaunā māksliniece izmanto radošajās darbnīcās tapušos darbus savās kolekcijās.

 

Vārds: Janīna Zibireva

Dzimtā pilsēta: Nalčiki, Kabardas-Balkārijas Republika, Krievija

Nodarbošanās: dizainere

Hobiji: brīvprātīgais darbs, baznīcas koris, kikbokss

 

Pastāsti, kas tev visvairāk patīk apkaimē, kurā tu strādā!

Man visvairāk patīk vide, kurā strādāju. Jo tieši tajā es vislabāk izjūtu kopienas garu, turklāt apkārtējie ļaudis tajā joprojām ir saglabājuši cilvēcību, nedara visu tikai pragmatisku aprēķinu vārdā, bet tā vietā mīl citus un domā par to, kā palīdzēt līdzcilvēkiem un pieņemt apkārtējos tādus, kādi tie ir patiesībā. Tas man ļauj saglabāt ticību un uzzināt cilvēku patieso vērtību neatkarīgi no tā, kāds ir viņu sociālais statuss un finanšu stāvoklis.

 

Kas vai kurš tevi iedvesmoja kļūt par dizaineri?

Šūšana izglāba manu ģimeni, jo pēc pārcelšanās no Krievijas uz Lietuvu finanšu stāvoklis bija ārkārtīgi sarežģīts, tādēļ mums nācās domāt par jauniem veidiem, kā gūt ienākumus. Ģimenes sievietes iztiku vienmēr pelnījušas ar šūšanu, tādēļ, apstākļu spiesta, mana mamma atcerējās šo arodu, ko bija apguvusi no vecmāmiņas, un sāka šūt. Līdz ar to es jau kopš agras bērnības dzīvoju vidē, kurā bija daudz rokdarbu. Varētu pat teikt, ka šī prasme nodota no paaudzes paaudzē. Esmu pateicīga savai mammai, kura neapspieda manas radošās izpausmes, jo vienmēr esmu vēlējusies kļūt par apģērbu dizaineri.

 

Kādos veidus to dāvā citiem savā darba vietā vai profesijā?

Pēc skolas pabeigšanas saskāros ar eksistenciālu krīzi, jo nevēlējos kļūt par tādu pašu dizaineri, kādi bija visi pārējie, proti, nevēlējos tikt asociēta ar noteiktu zīmolu, kura izstrādē viss atkarīgs tikai no radošā darba. Es vēlējos atstāt noturīgu mantojumu. Līdz ar to es sāku veikt brīvprātīgo darbu, kas tagad veido pamatus manām radošajām darbībām. Sadarbība ar cilvēkiem, kuri saskaras ar sociālo izstumšanu, piešķir manam darbam jēgu.

 

Vai tev padomā ir arī kāds piemērs, kuru vēlies atklāt citiem?

Šobrīd es brīvprātīgi darbojos Viļņas arhidiecēzes fondā “Caritas”, kur strādāju ar bezpajumtniekiem un cilvēkiem, kas saskaras ar sociālo izstumšanu. Tieši tur nejauši radās mani pirmie projekti. Viss sākās ar fotosesijām, kurās es šos cilvēkus izmantoju par modeļiem. Vēlāk es sāku domāt par to, kā saistīt radošās izpausmes ar brīvprātīgo darbu un kas no tā varētu iznākt. Tā rezultātā tika uzsākta Lech Lech Design sociālās uzņēmējdarbības iniciatīva, kuras ietvaros es apvienoju sociālo uzņēmējdarbību ar savām radošajām darbībām. Tagad es organizēju radošās darbnīcas cilvēkiem, kuri atkopjas no atkarībām un saskaras ar sociālo izstumšanu. Šādā veidā tapušie darbi vēlāk tiek izmantoti manās kolekcijās. Tādējādi ikviens apģērbs kļūst par audeklu vai gleznas rāmi, kuru mēs ar šiem cilvēkiem apstrādājam radošajās darbnīcās. Es daru visu iespējamo, lai šajās darbnīcās radītu atbrīvotu gaisotni, padarot tās par, tā sakot, terapeitiskām programmām, ļaujot cilvēkiem sajust, cik lielu prieku sniedz radīšana. Tas palīdz viņiem kaut uz brīdi aizmirst par ikdienas grūtībām.

 

Kādos veidos tu dāvā citiem ārpus darba vai ikdienas dzīvē?

Es joprojām pilnībā nestāvu uz savām kājām. Parasti tie, kuri iesaistās labdarībā, jau paši ir dzīvē kaut ko sasnieguši. Manā gadījumā cenšos palīdzēt gan citiem, gan pati sev. Lai gan man pašai nav teju nekā, es atdodu visu, kas man ir, arī pašu svarīgāko – laiku. Esmu pārliecināta, ka tā ir mana stāsta atslēga, proti, es negaidu, kad kļūšu par miljonāri un varēšu palīdzēt citiem pēc divdesmit gadiem.  Es to daru jau tagad. Cilvēki parasti gaida kaut ko īpašu, lai sāktu darīt kaut ko jaunu, taču laiks, siltums un uzmanība pret mazām lietām ir labākais, ko varam sniegt.

 

Vai vari sniegt tam piemēru?

Vislabākais piemērs varētu būt slimu cilvēku apciemošana, kas nekādā gadījumā nav saistīta ar manu profesionālo darbību. Dažkārt jūtos nedaudz vientuļa, par maz mīlēta vai nenovērtēta. Kad tā jūtos, daru visu, kas manos spēkos, lai rīkotos pretēji, proti, sniedzu mīlestību un siltumu cilvēkiem, kurus es pat nepazīstu. Manuprāt, cilvēkiem jādot citiem, iekams viņi gaida kaut ko paši. Ja tev dzīvē kaut kā trūkst, negaidi, ka to dabūsi, iekams nebūsi sniedzis kaut ko citiem. Laimi sniedz dāvāšana, nevis saņemšana.

 

Kā tu vēlētos, lai cilvēki tevi atceras?

Es vēlētos būt cilvēks, kurš nekad nav padevies. Manuprāt, tā ir viena no svarīgākajām lietām, jo tieši par to man atgādina visi tie cilvēki, ar kuriem esmu saskārusies, kopš nodarbojos ar brīvprātīgo darbu. Mums visiem ir robežas, taču nepadošanās par spīti grūtībām ir īpaši svarīga!